Personai jāsaprot savas tiesības jau pirms pirmās atbildes sniegšanas. Ilustratīvs attēls.
Iestāde uzaicina personu sniegt paskaidrojumu. Kriminālprocess vai administratīvā pārkāpuma process vēl nav uzsākts. Personas procesuālais statuss nav noteikts, bet jautājumi jau skar paša iespējamu pārkāpumu. Vienlaikus tiek piesaukta kriminālatbildība par šādu ziņu nesniegšanu vai pat liek parakstīties par nepamatotu atteikšanos no šādu paskaidrojumu sniegšanas pēc Krimināllikuma 272.panta. Vēlāk šādi paskaidrojumi – fiksēti video reģistratorā vai paskaidrojumu, pārabudes akta vai cita dokumenta veidlapā – nonāk lietā, kurā tiek lemts par šīs personas vainu un sodu.
Tādējādi advokāta praksē pieredzētais ir licis pievērsties šim problēm-jautājumam, ko piedāvāju risināt ar likumu noteiktām vienotām resorisko pārbaužu un ārpusprocesa ziņu iegūšanas garantijām. Uzskatu, ka tiesību aizsardzībai jāsākas jau brīdī, kad valsts no personas mēģina iegūt ziņas par jebkuru iespējamu pārkāpumu un tam nevajadzētu būt pakārtotam brīdim, kad konkrētā amatpersona pieņem lēmumu par attiecīgā procesa uzsākšanu.
Resorisko pārbaužu problēma
Nenoliedzami, ka iestādei ir jāspēj izvērtēt sākotnēji saņemto informāciju un noskaidrot, vai vispār ir pamats kāda no procesiem uzsākšanai. Turklāt ne katrs iesniegums satur ziņas par iespējamu noziedzīgu nodarījumu vai administratīvo pārkāpumu. Tāpt nedrīkst aizmirst, ka nepamatota kriminālprocesa vai admnistratīvā pārkāpuma procesa uzsākšana ir būtiska iejaukšanās personas dzīvē.
Tādējādi jebkurai šādai arī sākotnēji saņemto ziņu (informācijas) pārbaudei jeb resoriskajai pārbaudei demokrātiskā valstī ir robežas, kas balstītas ne vien cilvēktiesību garantijās, bet arī procesuālo kompetenču un funkciju stingrā nošķīrumā. Tā, piemēram, likuma “Par policiju” 14.¹ pants paredz policijas resorisko pārbaudi un aizliedz tajā darbības, kuras īstenojamas tikai kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma procesā [7]. Savukārt Kriminālprocesa likuma (KPL) 373.panta trešā daļa paredz ziņu nosūtīšanu resoriskai pārbaudei [8]. Savukārt Administratīvās atbildības likuma (AAL) 117. pants ļauj iestādei tās kompetences ietvaros pārbaudīt sākotnējās ziņas un nosaka termiņu lēmumam par procesa uzsākšanu, atteikumu vai materiālu pārsūtīšanu. [9]
Tādēļ būtu pārsteidzīgi apgalvot, ka resoriskā pārbaude Latvijā nav reglamentēta. Problēma ir regulējuma sadrumstalotībā, atšķirīgās iestāžu pilnvarās un trūkumā pēc vienotām kopīgām procesuālajām garantijām personai, no kuras šīs parbaudes laikā iegūst ziņas, kas spilgti izpaužās praksē. Tā, piemēram, īpašas pārbaudes pilnvaras atrodamas KNAB, Iekšējās drošības biroja un Nodokļu un muitas policijas regulējumā. [11]
Resoriskā pārbaude de facto
Autors praksē ir saskāries ar situāciju, kurā paskaidrojumu iegūšanai resoriskajā pārbaudē personai tika norādīts uz Krimināllikuma 272.pantu kā kriminālatbildības pamatu par atteikšanos no paskaidrojumu sniegšanas izmeklēšanas iestādei, liekot par to parakstīties, lai arī konkrētajā situācijā ar likumu nav pamatots šāds personas pienākums sniegt prasītās atbildes. Īpaši būtiski iebildumi šādā situācijā rodas tad, ja jautājumi var novest pie paša paskaidrojumu devēja apsūdzēšanas, vai vēlāk jebkā citādi tapt interpretēti pret šo personu, tādējādi liedzot personai pamattiesības uz aizstāvību – zināt kāda nodarījuma izdarīšanā pret to tiek izteikts jebkāds pieņēmums (resoriskās pārbaudes priekšmets) un izvēlēties savu aizstāvības pozīciju (klusēt, atteikties sniegt vai sniegt savu paskaidrojumus).
Turklāt praksē 14 gadus sasniegušai personai bez juridiskām zināšanām atšķirība starp šādu uzaicinājumu, paskaidrojumu vai procesā noformētu liecību bieživien pēc būtības nav saprotama. It īpaši tādēļ, ka atšķirībā no kriminālprocesa vai administratīvā pārkāpuma procesa personai ne vien netiek izsniegt tās tiesību un pienākumu izraksts, bet tās arī netiek izskaidrotas.
Citiem vārdiem sakot, neviens Holivudas filmās dzirdētās pasaulslavenās Miranda rights tiesības klusēt, tiesības uz advokāta palīdzību, kā arī tas, ka jebko personas teikto var izmantot pret viņu tiesā [14] – resoriskajā pārbaudē neatgādina un neizskaidro, kaut arī Latvijā tās ir fundamentālas Latvijas Republikas Satversmē un Latvijai saistošajos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentus nostiprinātās cilvēka pamattiesības.
Turklāt īpašā formā nosūtīta oficiālā uzaicinājuma vēstule (pavēste) paskaidrojumu sniegšanai un atsauce uz kriminālatbildību var personai radīt nepamatotu un maldīgu priekšstatu, ka personai ir jāatbild uz visiem tai uzdotajiem jautājumiem. Taču tas neatbilst likumā noteiktajam un tieši iestādei ir pienākums izskaidrot personai tās tiesības, un šīm tiesībām un pienākumiem ir jābūt skaidriem, nepārprotami noteiktiem un pārbaudāmiem tostarp ar tiesas kontroli, ņemot vērā, ka tie ierobežotas personas cilvēktiesības.
Krimināllikuma 272.panta objektīvā puse
KL 272.pants paredz atbildību par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu valsts institūcijai, ja personai saskaņā ar likumu ir pienākums tās sniegt. Atteikšanos dot paskaidrojumu, atzinumu vai tulkojumu pants īpaši min saistībā ar parlamentārās izmeklēšanas komisiju. Tas nav vispārējs aizliegums atteikties sniegt paskaidrojumu, piemēram, policijai. [10]
Pirms brīdināt par šo atbildību, jāspēj atbildēt: kura likuma norma konkrētajai personai konkrētajā situācijā uzliek pienākumu sniegt tieši šīs ziņas? Iestādes tiesības veikt aptauju vai pieņemt paskaidrojumu pašas par sevi vēl neatbild uz šo jautājumu. Atsevišķi jāvērtē aizsardzība pret pašapsūdzību.
Arī pienākums ierasties un pienākums atbildēt ir vērtējami atsevišķi. Konkrētam izsaukumam var būt likumisks pamats. Tāpat tiesības klusēt automātiski neatceļ likumīgus identifikācijas, uzskaites vai jau pastāvošu dokumentu iesniegšanas pienākumus. Tiesības atteikties no pašapsūdzošas atbildes nedod vispārēju atļauju viltot dokumentus vai apzināti nepatiesi ziņot par citas personas noziedzīgu nodarījumu.
Vairāku gadu diskusijās kopīga risinājuma nav
Prof.Ārija Meikališa un Prof.Kristīne Strada-Rozenberga jau 2009. gadā norādīja uz nepilnībām resorisko pārbaužu tiesiskajā dabā un iesaistīto personu garantijās [1]. Savukārt, Jurija Fjodorova 2010. gada raksts vienlaikus ir identificējis praktisko vajadzību pārbaudīt informāciju pirms procesa un to, cik būtiska ir izpratne par aptaujas pilnvarām un personas pienākumiem [2]. Savukārt Aldis Pundurs 2011. gadā pamatoti analizēja risku praksē saglabāt sākotnējās pārbaudes posmu, kura attiecības ar kriminālprocesu nav pietiekami sakārtotas. [3]
Taāpat arī Jānis Maizītis 2017. gadā LU konferencē pievērsās pārbaudes sākumam un beigām, tajā iegūto ziņu izmantošanai un darba atkārtošanai pēc kriminālprocesa uzsākšanas. Viņš piedāvāja resorisko pārbaudi regulēt KPL un tās rezultātiem piešķirt noteiktu procesuālu nozīmi. Vienlaikus priekšlikumā par paskaidrojumu pielīdzināšanu pratināšanai bija paredzēts izņēmums personām, kuras acīmredzami varētu iegūt ar aizstāvību saistītu statusu. Tas ir būtisks atgādinājums: iespējamā vēlākā loma jāvērtē jau pašā sākumā – pirmajā sarunā (piemēram, videoreģistratorā). [4]
Vienlaikus ievērības vērts ir arī Alfrēda Voroņko 2021. gadā publicētais viedoklis, kurā ar praktiskiem piemēriem dabā A.Voroņko pierādīja, ka atsevišķos gadījumos nevajadzīgu kriminālprocesu varēja novērst ar savlaicīgu faktu juridisku izvērtējumu.[5] Savukārt Dr.iur. Gunārs Kūtris 2025. gadā vēlreiz atgriezās pie galvenā problēmjautājumu – resoriskās pārbaudes robežām – un tās attiecībām ar procesa uzsākšanu un personas aizsardzību pret tās pamattiesību nepamatotu aizskārumu resoriskajā pārbaudē. [6]
Taču no minētajām publikācijām nav iespējams rast vienu kopīgu risinājumu identificētajiem trūkumiem. Tādējādi ir nepieciešams sākotnējās pārbaudes lietderību izvērtējumu ierobežot ar skaidru aizsardzību pret tās izmantošanu izmeklēšanai bez pienācīgām procesuālām garantijām.
Resoriskā pārbaudē iegūto ziņu nozīme
Jebkura resoriskajā pārbaudēt iegūtā paskaidrojuma nozīme kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma procesā var atklāties tikai vēlāk. Tā sākotnējā sarunā persona, piemēram, vadītājs pēc Ceļu satiksmes negadījuma, var izskaidrot savu rīcību, vai citā situācijā nosaukt dokumentu atrašanās vietu vai sniegt šķietami neitrālu atbildi – kā tā apzinās, ka par kādu abstraktu pretiesisko rīcību ir kriminālatbildība – kas jau vēlāk kriminālprocesā var tikt interpretēta kā atbildību pastiprinošs apstāklis.
Tādēļ ir jāvērtē gan ziņu iegūšanas veids, gan to turpmākā izmantošana.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Saunders pret Apvienoto Karalisti vērtēja ārpus kriminālprocesa piespiedu kārtā iegūtu atbilžu izmantošanu vēlākā krimināllietā un konstatēja taisnīgas tiesas garantiju pārkāpumu. Šis spriedums arī nošķir piespiedu atbildes no materiāliem, kas pastāv neatkarīgi no personas gribas. [12]
Eiropas Savienības Tiesa lietā DB pret Consob savukārt atzina fiziskas personas tiesības klusēt attiecīgā administratīvā izmeklēšanā, ja atbildes var pamatot kriminālatbildību vai krimināla rakstura administratīvu sodu. Vienlaikus tiesa norādīja, ka klusēšanas tiesības neattaisno jebkuru nesadarbošanos. Atziņas piemērojamas, ievērojot konkrētās lietas un ES tiesību piemērošanas jomas robežas. [13]
Tādējādi Latvijas regulējumā vajadzīga skaidra atbilde arī uz praktisku jautājumu: kā nepieļaut, ka prettiesiski iegūtas atbildes izmanto, vienkārši pievienojot tās lietai kā dokumentu vai pārstāstot amatpersonas ziņojumā.
Priekšlikums resorisko pārbaužu problemātikai – likumā noteikta resorisko pārbaužu kārtība ar procesuālajām garantijām ikvienam indivīdam
Tādējādi autors piedāvā Resoriskās pārbaudes kārtības likuma projektu un saistīto grozījumu paketi.
Projekts aptver pārbaudes pirms kriminālprocesa un administratīvā pārkāpuma procesa, paredzot garantijas, ja objektīvi rodas paredzams risks iegūt ziņas personas sodīšanai (pašapsūdzībai). Tās darbotos neatkarīgi no tā, vai iztaujāšana nosaukta par aptauju, pārbaudi, paskaidrojumu pieņemšanu vai neformālu sarunu.
Piedāvātā priekšlikuma kopsavilkums:
1. Skaidrs tiesiskais pamats un informācija pārbaudē iesaistītajai personai. Katra resoriskā pārbaude jāreģistrē, jānorāda tās pārabudes priekšmets, atbildīgā amatpersona un termiņš. Personai juridiski saistošā paskaidrojumu pieprasījumā ir jānošķir iestādes pilnvaras no likumā noteikta pienākuma personai sniegt patiesas ziņas.
2. Paskaidrojumu brīvprātība un savlaicīga advokāta palīdzība. Resoriskajā pārbaudē ir jānosaka vispārēja paskaidrojumu sniegšanas brīvprātība. Klusēšana vai advokāta uzaicināšana nedrīkst kļūt par patstāvīgu vainas vai cita nelabvēlīgu secinājuma pamatu. Ja jautājumi sāk skart paša ziņu sniedzēja iespējamu pārkāpumu, iztaujāšana jāpārtrauc, jāizskaidro aizstāvības tiesības un nekavējoties jāizvērtē pamats attiecīgā procesa uzsākšanai. Nepilngadīgā iztaujāšanā par paša iespējamu pārkāpumu ir obligāta advokāta klātbūtne.
3. Savlaicīga pāreja uz procesu. Sākotnējo (resorisko) pārbaudi nedrīkst turpināt, lai pirms procesa iegūtu atzīšanos vai savāktu pilnu aizdomu vai apsūdzības pierādījumu kopumu. Projektā paredzētais vispārējais 30 dienu termiņš (ar vienreizēju pagarinājumu līdz kopējām 60 dienām) izslēdz iespēju nogaidīt, ja procesa uzsākšanas pamats jau pastāv. Tas arī nepagarina AAL 117. pantā noteiktos īsākos termiņus.
4. Pārbaudāma ziņu izcelsme un izmantošanas ierobežojumi. Jebkuras sarunas jāfiksē, personai jāsaņem savu paskaidrojumu kopijas, bet turpmākajam procesam jānodod arī attaisnojošās ziņas un iebildumi. Projektā īpaši paredzēts kageogrisks aizliegums pret personu izmantot pārbaudē sniegtu paskaidrojumu par pašas iespējamo pārkāpumu. Vienlaikus atsevišķi jāvērtē tiesiski iegūti patstāvīgi dokumenti un citi materiāli.
5. Sekas prettiesiskai ziņu iegūšanai. Projekts paredz, ka ar prettiesisku piespiešanu, nepamatotiem soda draudiem vai būtisku garantiju pārkāpumu iegūtās ziņas izmantot pret personu ir kategoriski aizliegts. Projekts paredz regulēt arī ar šādu ziņu palīdzību iegūtus atvasinātus pierādījumus, prasot pierādīt faktisku neatkarīgu likumīgu avotu. Materiāla pārdēvēšana vai vēlāk iegūts paraksts sākotnējo pārkāpumu nenovērš.
6. Pieejama kontrole un aizskāruma novēršana. Projektā paredzēta sūdzību iesniegšanas iespēja iestādē un administratīvās tiesas kontrole pār patstāvīgu ārpusprocesa tiesību aizskārumu, arī steidzamu pagaidu aizsardzību. Procesa uzsākšanas lēmumu kontrole un pierādījumu pieļaujamība uzsāktā lietā paliktu attiecīgā procesuālā likuma kārtībā. Iespējamā kriminālprocesa uzsākšanas posmā joprojām būtiska loam ir arī prokurora uzraudzībai.
Līdz ar to vispārēja paskaidrojumu brīvprātība, īpašais paskaidrojumu pret sevi un no tā atvasināto pierādījumu izmantošanas aizliegums ir būtiskākās priekšlikumā ietvertās tiesiskās garantijas. Priekšlikuma pamatā ietvertās garantijas ir Latvijai saistošās tiesības neliecināt pret sevi un saņemt efektīvu juridisko palīdzību gan atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei, gan starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem un Eiropas Savienības tiesību aktiem un šo institūciju tiesām. Projekts šīs garantijas konkretizē un atsevišķos jautājumos piedāvā plašāku aizsardzību, tostarp vispārēju paskaidrojumu brīvprātību resoriskajā pārbaudē un īpašus ziņu izmantošanas ierobežojumus.
Kopīgas garantijas atšķirīgām iestādēm
Vienots Resorisko pārbaužu kārtības likumprojekts ir saskaņots kopā ar KPL, AAL un kompetento iestāžu speciālajiem likumiem. Policijai, robežsardzei, nodokļu un muitas iestādēm vai regulatoriem vai citu nozaru kompetentājām iestādēm ir atšķirīgi uzdevumi. Jaunais regulējums nedrīkstētu tiem visiem piešķirt vienādas jaunas piespiedu pilnvaras.
Tādēļ projektam pievienoti grozījumi procesuālajos un atsevišķu iestāžu likumos, kā arī KL papildinājums ar 272.2 pantu pēc līdzības ar KL 303.pantu. Vienlaikus ir jāsargā iesniedzēja un iespējamā cietušā tiesības saņemt savlaicīgu un motivētu lēmumu sākotnējā pārbaudē – jo arī viņiem ieilgusi pārbaude var liegt efektīvu viņu tiesību aizsardzību.
Tādējādi ar šo priekšlikumu autors vēlas sākt praktisku diskusiju par to, kā sākotnējo pārbaudi padarīt tiesiski pārskatāmu. Iestādei jāspēj noskaidrot nepieciešamo, personai jāsaprot savas tiesības, un vēlāk jābūt iespējai pārbaudīt, kā apsūdzošās ziņas patiesībā iegūtas. Turklāt šā procesa nosaukumam nevajadzētu noteikt, cik droši cilvēks ir aizsargāts pret piespiešanu apsūdzēt sevi.
Avoti
1. Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Pārmaiņu laiks kriminālprocesā turpinās. IV. Kriminālprocesa uzsākšana un atsevišķi vispārīgi jautājumi. Pirmstiesas kriminālprocess. Jurista Vārds, 15.09.2009., Nr. 37 (580), īpaši 5. punkts.
2. Fjodorovs J. Kas ir policijas resoriskā pārbaude. Jurista Vārds, 25.05.2010., Nr. 21 (616).
3. Pundurs A. Kriminālprocesa uzsākšana un resoriskā pārbaude. Jurista Vārds, 12.07.2011., Nr. 28 (675).
4. Maizītis J. Resoriskā pārbaude un kriminālprocesa uzsākšanas pamats noziedzīgos nodarījumos tautsaimniecībā. Grām.: Latvijas Republikas Satversmei — 95. Latvijas Universitātes 75. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017, 344.–350. lpp., īpaši 349.–350. lpp.
5. Voroņko A. Par kriminālprocesa uzsākšanas pamatiem Kriminālprocesa likumā. Jurista Vārds, 12.01.2021., Nr. 2 (1164).
6. Kūtris G. Resoriskā pārbaude un tās saistība ar kriminālprocesu. Jurista Vārds, 02.12.2025., Nr. 48 (1418).
7. Likums “Par policiju”, īpaši 12. panta pirmās daļas 3. punkts un 14.¹ pants.
8. Kriminālprocesa likums, īpaši 12., 13., 60.², 130., 370. un 373. pants.
9. Administratīvās atbildības likums, īpaši 41., 93., 115. un 117. pants.
10. Krimināllikums, 272. pants.
11. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums, īpaši 10. un 10.² pants; Iekšējās drošības biroja likums, īpaši 7., 8. un 12. pants; Nodokļu un muitas policijas likums, īpaši 8. pants.
12. ECT Lielās palātas 17.12.1996. spriedums Saunders v. the United Kingdom, pieteikums Nr. 19187/91, īpaši 68.–74. punkts.
13. EST Lielās palātas 02.02.2021. spriedums DB v. Consob, C‑481/19, ECLI:EU:C:2021:84. Sk. arī tiesas paziņojumu par spriedumu. 14. Miranda v. Arizona, 384 U.S. 436 (1966) https://www.govinfo.gov/content/pkg/USREPORTS-384/pdf/USREPORTS-384-436.pdf